DZĪVAIS MIRONIS

Matu maskas sausiem matiem
Cē Ooo Divi
PŪCE VAI CĪRULIS
Apbrīnojami pa savam.
Profesija: biologs
MS PP prezentācija
Galvenie produki vātas, pītas un kaphas ēdienkartē
Pret celulīta vannas procedūra ar zilo mālu.
Kā kļūt par hokejistu!
VESELĪGS DZĪVESVEIDS

Latīņu valoda -  lingua Latina - tiek uzskatīta par mirušu valodu.

Latīņu valoda ir vissenākā indoeiropiešu valoda ar savu rakstību. Mūsu dienās latīņu valoda ir oficiālā valoda Svētajam Krēslam, Maltas Ordenim, pilsētvalstij Vatikānam, Romas katoļu baznīcai. Neskatoties uz to, ka latīņu valodu uzskata par mirušu valodu, t.i., to neizmanto cilvēki ikdienas dzīvē, latīņu valoda tomēr ieņem ļoti īpašu vietu citu valodu vidū. Lielākai daļai vārdu Eiropas (un ne tikai) valodās ir latīņu valodas izcelsme. Latīņu valoda ir pamatā itāļu, portugāļu, spāņu, franču, rumāņu valodai. Latīņu alfabēts ir izmantots rakstībai daudzās mūsdienu valodās.

Nosaukt latīņu valodu par mirušu nedrīkst tā iemesla dēļ, ka, lai arī neizmanto latīņu valodu šodien kā saziņas valodu neviena tauta, tajā pašā laikā latīņu valoda plaši izmantota specifiskās cilvēka darbības sfērās. Latīņu valoda tiek izmantotā jurisprudencē, muzikoloģijā. Latīņu valodu izmanto medicīnā, farmācijā, ķīmijā un, protams, bioloģijā.

 Visā pasaulē bioloģijas zinātnēs pieņemta latīņu valodas terminoloģija, lai jebkurā pasaules valstī zinātnieki spētu saprast, par ko tieši iet runa zinātniskajos traktātos un pētījumos. Dzīvo organismu nosaukumi tiek lietoti latīņu valodā no pat visniecīgākajām sīkbūtnēm līdz pat radības kroņa - cilvēka sugas bioloģiskajam nosaukumam.

Daudziem tehniskiem terminiem bioloģijā, bioloģisko struktūru un taksonu nosaukumiem ir grieķu un latīņu valodas saknes. Ja iepazīstas ar latīņu valodu, tad daudz saprotamāki kļūst jau ierastie jēdzieni un nosaukumi:

mutācijas - mutatio – mainīšanās, pārmaiņa

fobija - phobia – bailes

a priori – neatkarīgi no faktiem, sākotnēji

In vitro — laboratorijas apstākļos (burtiski „mēģenē”)

In vivo — dabiskos apstākļos (burtiski „dzīvajā”)

Post scriptum (P.S.) – pēc uzrakstītā

Latīņu - latviešu vārdnīca online: http://lv.glosbe.com/la/lv/

Dzīvo būtņu nosaukumos latīņu valodā ģints un sugas nosaukumā, kā arī citos taksonomiskajos nosaukumos, vārdu saknes nāk no latīņu vārdiem, kas apzīmē dzīvo organismu atšķirīgās īpašības.

Echinodermata tips – „dzelkšņaini-” (echino-) „ādas” (derm) – „dzeloņainas ādas” dzīvnieki - adatādaiņi

Arthropoda tips – „nesaaudzis-” (arthro-) „kājas” (pod), vai „nesaaudzētas-kājas” dzīvnieki - posmkāji

Archaeopteryx ģints – „senā” (archae-) „spārnu” (pter) – „senais spārnotais” dzīvnieks.

Homo erectus - ģints un sugas kombinācija, kas nozīmē „cilvēks” (homo) „vertikāli” (erectus) - „vertikāli stāvošais cilvēks”.

Latīņu valodu bioloģijā var uzskatīt par patstāvīgu zinātnisko valodu, kas cēlusies no Atdzimšanas laikmeta latīņu valodas, bet bagātināta ar daudziem vārdiem, kas paņemti no grieķu un citām valodām. Un vēl daudzi latīņu valodas vārdi bioloģiskos tekstos tiek pielietoti ar jaunu, speciālu jēgu. Gramatika bioloģijas latīņu valodā ir ievērojami vienkāršota. Alfabēts papildināts, atšķirībā no klasiskās latīņu valodas, izmantojot burtus „j”, „u”, „w”.

Aminoskābju saīsinājumi no nosaukumiem latīņu valodā (ģenētiskā koda tabula)

Mūsdienu bioloģiskās nomenklatūras kodekss pieprasa, lai dzīvo organismu zinātniskie nosaukumi būtu uzrakstīti latīņu valodā, izmantojot latīņu alfabēta burtus, un pakļautos latīņu valodas gramatikai, neatkarīgi no kādas valodas nosaukums ir cēlies.

Viola tricolor – trijkrāsu vijolīte

Loxodonta africana – Āfrikas zilonis

Locusta migratoria  - klejotājsisenis

Blatella germanica – virtuves prusaks

Bioloģijā biežāk izmantojamo latīņu un grieķu valodas vārdu vārdnīca:  http://www.docstoc.com/docs/20869547/Greek-and-Latin-Root-Words-for-Honors-Biology

Starp parastajiem planētas iedzīvotājiem, kas nav saistīti ar zinātni, bioloģiju, latīņu valoda ir pamatīgi iesakņojusies kultūrvidē klasisku sakāmvārdu un parunu formā, kas ir pilntiesīgi seno civilizāciju gudrības piemēri. Vienlaicīgi šo izteicienu dzīvīgums runā par to, ka prāta un domu vēstījums no gadsimtu dzīlēm līdz pat mūsu dienām nav zaudējis savu nozīmīgumu.

Volens nolens  - Gribot negribot.

Dum spiro, spero – Kamēr dzīvoju, tikmēr ceru.

Dictum - factum – Pateikts – izdarīts.

Veni, vidi, vici– Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.

Lupus non mordet lupum – Vilks vilkam nekož (latv.- vārna vārnai acī neknābj, kriev. - s volkami žitjs, po volčje vitjs)

Par sava vārda izcelsmi mēs arī ne pārāk bieži aizdomājamies. Bet vairāk nekā puse mūsdienu moderno personvārdu ir ar latīņu valodas sakni.

Nomen est omen – Vārds runā pats par sevi.

Vitālijs – dzīve, Maksims – lielais, Pēteris – akmens, ciets, Kristīne – ticīgā, Emīlija – sāncense, konkurente, Katrīna - tīrā u.c.

Vārdu izcelsmes: http://www.20000-names.com/

Ir vietā izmantot spārnoto teicienu latīņu valodā – ab ovo – no olas. Var droši apgalvot, ka daudz kas no tā, ko izmanto mūsdienu civilizācija, sākās no šīs pirmās olas – latīņu valodas.

Dzīve ir īsa, bet mākslai ir ilgs mūžs